 |
|
|
 |
||
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Baltrozīte un Sārtrozīte Latv. R.Bičus
I (rožu krūmi)
Sārtās rozes, baltās rozes!
Lūk, cik skaistas esam mēs,
Kas te smaržodamas ziedam,
Vai vēl jaukākas var būt.
Piedz.
Ziedam mēs kā divas meitenes,
Kuras čaklas, strādīgas.
Ziedam mēs šeit vēsā lietū,
Ziedam saules spožumā
Gribat zināt, kas mēs esam,
Kā mūs sauc, ko darām mēs?
Mūsu vārdi šajā stāstā
Paslēpti, tie jāuzmin.
II (Feuer holz)
Sprunguļi, žagari jāsanes mums mājās,
Lai mēs vēsās ziemas naktīs sildītos pie siltās liesmas.
Sprunguļi, žagari jāsanes mums mājās,
Lai mēs ziemā nepārvērstos lāstekās un sniega bumbās.
III (Puķes)
Nē, ak nē, lūdzu, neplūc mūs, nesamin un samīļo,
Mums patīk saulītē gozēties un gribam vēl ilgi šeit krāšņoties,
Ak, Sārtrozīt, lūdzu neplūc mūs, nesamin un samīļo.
IV (Skudras)
Mēs strādājam, mēs strādājam, mēs čaklas skudriņas,
Jo mūsu dzīves jēga ir tikai darbs un darbs,
Mēs visu dienu čakli skrienam,
Nav mums laika citām lietām.
Darbā rodam prieku lielu, esam skudriņas.
V
Pie miera gribam doties mēs, jau tumsa pārklāj zemi.
Tev, mīļais Dieviņ lūdzam mēs, dod svētību šai naktij,
Tev, mīļais Dieviņ lūdzam mēs, dod svētību šai naktij.
Un sargā mūsu saldo miedziņu līdz rīta ausmai.
Kad modīsimies saulīte lai gaiši uzsmaida mums,
Kad modīsimies saulīte lai gaiši uzsmaida mums.
VI (mārītes)
Nākam uzdejot, esam mēs mārītes,
Nākam uzdejot, esam mēs mārītes,
Augšup un lejup, pa apli un šur un tur,
Augšup un lejup, pa apli un šur un tur
Nākam uzdejot, esm mēs mārītes.
VII (Vilks)
Kas ir te, kas notiek, vai te ko var dabūt?
Man vienmēr ēst gribas, es vienmēr esmu badā.
Ko redzu – divi bērni, lūk, tos varu apēst.
Sen bijis nav tik sātīgs kumoss, ko varētu es viens pats apēst.
Sen bijis nav tik sātīgs kumoss, ko varētu es viens pats apēst.
VIII (mušmire)
Ej prom, vecais vilks, rimsties,
Šie bērni nav priekš tevis.
Meklē citur sev vietu, liec mierā mūs, pazūdi.
IX (skudras)
Mēs nākam, mēs nākam daudzi, daudzi simti,
Mēs kodīsim un kniebsim tev
Līdz tu dosies prom.
X (vilks)
Au, au sāp, kā sāp, tas tiešām vairs nav joks, vai zināt, kā sāp, kā sāp.
Tu, indīgā, vecā sēne, jūs nekrietnās, ļaunās skudras,
Es dodos prom, tomēr pienāks laiks, kas es spēšu visus apmānīt.
Es dodos prom, tomēr pienāks laiks, kas es spēšu visus apmānīt.
XI (jāņtārpiņi)
Spīdēsim, mēs spīdēsim, tā kā mēness pie debesīm.
Lai visi zvēri tumšā naktī ceļu rod,
Lai neviens šai naktī nenomaldās, liels tas vai mazs, ceļu rādīsim mēs.
Spīdēsim, mēs spīdēsim, tā kā mēness pie debesīm.
Spīdēsim, mēs spīdēsim, tā kā mēness pie debesīm.
Mēs stāvēsim pie visiem ceļiem, taciņām,
Tāpēc soļo mierīgs ceļiniek un esi drošs, būsim līdzās mēs tev.
Spīdēsim, mēs spīdēsim, tā kā mēness pie debesīm.
XII (ūdensfeja)
Pilnmēness kad zemi klāj iznākam mēs no dzīlēm.
Dejojam mēness gaismā riņa deju, sienāži muzikanti, spēlējiet to.
Riņķī vien, riņķī vien, vienmēr riņķī vien.
Riņķī vien, riņķī vien, vienmēr riņķī vien.
Ziema
I (mamma)
Griezies, griezies, mīļo ratiņ, savērp pavedienu smalku.
Griezies, ratiņ, neapstāj darbiņš šis mums jāpaveic,
Griezies, ratiņ, neapstāj darbiņš šis mums jāpaveic,
II (lācis)
Labuvakar, labuvakar, tik nebīstaties.
Ļaujiet ienākt, sasildīties uz brītiņu.
Ausis man salā sasalušas, ķepas sniegā gluži nejūtīgas
Ausis man salā sasalušas, ķepas sniegā gluži nejūtīgas
Esmu lācis, ķepainītis, bet labsirdīgs es,
Lūdzu projām nepadzeniet un nerājiet.
Nav man mežā ko panašķoties, medus sasalis kā liela lāsteka.
Nav man mežā ko panašķoties, medus sasalis kā liela lāsteka.
III (Sārtrozīte)
Ko nu? Ko nu? Ko nu? Kā palīdzu lai tev?
Es kažoku tavu saķemmēšu, muguru tavu es paglaudīšu,
Nu, lācīt, kā tev patīk tas?
IV (Baltrozīte)
Ak, cik gan jautri kopā mums,
Aiz auss tevi pakasīšu es,
Ak, lācīti mīļo, kā tagad jūties, pie siltās uguns, pie pavarda jaukā,
Nu, lācīt, kā tev patīk tas?
Mežā
I (rūķis)
Kā sāp, ak mana bārda, sāp.
Kā dabūt laukā varu to?
Tu sasodītais koka celm,
Laid vaļā, lai es tieku prom!
II (Sārtrozīte)
Saulīt’, spīdi spoži, lai mēs esam moži,
Varam jautri dzīvoties, jo šodien darbi beigušies,
Saulīt’, spīdi spoži.
III (zvēri un augi)
Nav labi darīt tā, nav gudri darīt tā, jo likteni var mainīt, ja rūķi atbrīvo!
IV (vilks)
Kas ir te, kas notiek, vai te ko var dabūt?
Man vienmēr ēst gribas, es vienmēr esmu badā.
Kas te? Tikai vecs, kārns rūķis, lūk, to varu apēst.
Sen bijis nav tik sātīgs kumoss, ko varētu es viens pats apēst.
Sen bijis nav tik sātīgs kumoss, ko varētu es viens pats apēst.
V (ūdensfeja)
Mans mīļais gaida ezera dzelmē, mums bija paredzēts precēties,
Bet mans pūrs ir nozagts, projām aiznests,
Tagad man jāmeklē, līdz atrodu to.
Savādāk es savu mīļo neredzēšu vairs.
Savādāk es savu mīļo neredzēšu vairs.
VI (rūķis)
Jel saudzē mani, mīļais lāci, atdošu tev dārgumus,
Ņem sev abas mazās meitenes, man nieka tārpam dāvā dzīvi.
VII (schau her)
Vai tas var būt, vai lācis tas tiešām ir?
Vai atpazīsti viņu, šo stalto princi?
Tur, mežā, ļaunais rūķis bij’ viņu nobūris,
Bet rūķis nu ir projām, un burvestība prom.
Lūk, princis gaidītais, lūk, princis gaidītais!
VIII (svētki)
Lai svētki līksmi skan, lai visiem priecīgs prāts.
Lūk, mūsu meitenes precas, laime un prieks!
Lūk, mūsu meitenes precas, laime un prieks!
Šīs abas brašās meitenes pelnījušas to,
Lai kļūtu daiļas princeses un tronī sēdētu.
Lai svētki līksmi skan, lai visiem priecīgs prāts.
Lūk, mūsu meitenes precas, laime un prieks!
Lūk, mūsu meitenes precas, laime un prieks!
|
|
|
|
|
||
|
|
|
|
|
|